Infekcijas slimības ir kaitīgu mikroorganismu, kā baktēriju, sēnīšu, vīrusu un parazītu, izraisītas saslimšanas. Atkarībā no mikrobu daudzuma, to aktivitātes, kā arī no cilvēka organisma uzņēmības un pretestības infekcijas slimības var noritēt dažādās formās – slēptā jeb bezsimptomu formā (latentā infekcija), kā arī vieglā vai smagā formā.
Rotavīrusu infekcija ir akūta vīrusu infekcijas slimība, kurai raksturīgs galvenokārt gremošanas trakta gļotādas iekaisums. Simptomi Akūts sākums, vemšana, bieža vēdera izeja, slikta dūša, sāpes vēderā, galvassāpes, vājums, slikta apetīte, paaugstināta ķermeņa temperatūra, raksturīgs arī vienlaicīgs augšējo elpceļu iekaisums (iesnas, klepus). Rotavīrusu infekcijas simptomi parādās 15 stundu līdz 7 dienu laikā pēc inficēšanās, parasti 1 - 2 dienu laikā. Infekcijas ierosinātājs - rotavīruss, kas ietilpst Reovīrusu grupā. Vīrusiem raksturīgi ilgstoši saglabāt dzīvotspēju (spēju izsaukt saslimšanu) apkārtējā vidē uz dažādiem priekšmetiem (no 10 līdz 15 dienām līdz 1 mēnesim). Ierosinātājs Slims cilvēks vai infekcijas ierosinātāja nēsātājs bez slimības simptomiem. Inficētā persona vīrusu izdala vidēji 7 - 8 dienas, bet personas ar novājinātu imunitāti - ilgāk. Pārnešana Rotavīrusu infekcijas ierosinātājs izdalās no cilvēka organisma ar fekālijām. Slimnieks vai vīrusu nēsātājs, neievērojot personīgo higiēnu, ar infekcijas slimības ierosinātāju kontaminē ūdeni, pārtiku, apkārtējās vides priekšmetus. Iespējama infekcijas pārnešana gaisa - pilienu vai gaisa - putekļu ceļā. Imunitāte pret rotatavīrusu infekciju ir nenoturīga, iespējama atkārtota inficēšanās. Profilakse Vissvarīgākā nozīme infekcijas izplatības ierobežošanai ir personīgās higiēnas ievērošana (mazgāt rokas pēc tualetes apmeklēšanas). Cilvēki, kuriem ir akūtas zarnu infekcijas simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu gatavošanu, transportēšanu, apmeklēt organizētus kolektīvus, īpaši bērnu iestādes. Organizētos kolektīvos ievērot tīrīšanas un dezinfekcijas režīmu. Personām, kuras kontaktējas ar rotavīrusu infekcijas slimnieku, profilaktiska ārstēšana un vakcinācija netiek veikta. Zīdaiņiem, vecumā no 6 nedēļām līdz 6 mēnešiem, iespējama profilakse - vakcinācija pret rotavīrusu infekciju.
Salmoneloze ir infekcijas slimība, kas galvenokārt skar kuņģa - zarnu traktu. Pazīmes Salmonelozes pazīmes ir slikta dūša, vemšana, krampji, caureja, drudzis, galvassāpes. Ja slimība noris smagā formā, vai arī, ja saslimušais ir mazs bērns, liels šķidruma zudums var izraisīt smagu organisma atūdeņošanos (dehidratāciju). Salmonelozes simptomi parādās 6 - 72 stundas pēc inficēšanās. Bieži vien salmoneloze noris smagā formā un var būt nepieciešama slimnieka hospitalizācija. Bīstama slimības komplikācija ir baktēriju iekļūšana asinīs no zarnu trakta, kas var izraisīt iekšējo orgānu inficēšanu (abscesu, artrītu, meningītu u. c.). Šādos gadījumos salmoneloze var beigties ar nāvi. Maziem bērniem, cilvēkiem gados un cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu ir lielāka iespējamība saslimt ar salmonelozi. Izraisītājs Salmonelozi izraisa baktēriju grupa - salmonellas. Ir apmēram 2000 salmonellu tipu, bet Latvijā pacientiem konstatēti apmēram 20. Visizplatītākās ir Salmonella enteritidis un Salmonella typhimurium. Infekcijas avots var būt daudzi savvaļas dzīvnieki un mājdzīvnieki, kā arī cilvēki. Salmonellas dzīvo un vairojas zarnu traktā un izdalās apkārtējā vidē ar izkārnījumiem. Nonākot augšanai labvēlīgos apstākļos (mitrums, temperatūra +5,2 līdz +45°C), salmonellas intensīvi vairojas arī daudzos pārtikas produktos (gaļa un gaļas produkti, olas, piens un piena produkti, salāti, konditorejas izstrādājumi). Salmonellas ļoti ilgi var palikt dzīvas sasaldētos pārtikas produktos, 200 dienas – augsnē, līdz 10 mēnešiem – putekļos, ilgāk par 10 mēnešiem grauzēju izkārnījumos, bet ilgāk par 4 gadiem – sausā olu pulverī. Salmonellas iet bojā 5-10 minūšu laikā 70°C temperatūrā, vārot gaļu, šis laiks ir ilgāks, bet, vārot olu, salmonellas saglabājas gan olas baltumā, gan dzeltenumā četras minūtes. Sekas Slimnieki parasti izveseļojas 5-7 dienu laikā. Dažreiz organismam ir nepieciešami vairāki mēneši, lai pilnībā atjaunotu zarnu trakta normālu darbību. Atsevišķos gadījumos novēro tā saukto Reitera sindromu (sāpes locītavās, acu ābolu iekaisumu un sāpīgu urināciju), kas ilgst dažus mēnešus vai gadus. Pēc salmonelozes pārslimošanas var izveidoties hronisks artrīts (locītavu iekaisums), kā arī hroniska salmonellu nēsāšana. Apmēram 1 % ar salmonelozi pārslimojušo pieaugušo un 5 % bērnu (līdz 5 gadu vecumam) var inficēt ar salmonellām apkārtējos ilgāk par vienu gadu. Šie baktēriju nēsātāji var kļūt par infekcijas avotu ģimenes locekļiem, bet īpaši bīstami ir, ja salmonellu nēsātāji strādā pārtikas uzņēmumos, slimnīcās un bērnu pirmsskolas izglītības iestādēs. Lai izvairītos no salmonelozes komplikācijām un hroniskām sekām, pamanot šīs slimības sākotnējos simptomus, nekavējoties jāuzsāk ārstēšana. Pašārstēšanās var būt kaitīga jūsu un jūsu bērna veselībai. Inficēšanās Inficēšanās ar salmonelozi var notikt, ja cilvēka organismā nokļūst pavisam niecīgs salmonelozes ierosinātāju daudzums (15-20 mikrobu šūnas). Inficēšanās notiek:
Salmoneloze slimnīcās var izplatīties ar medicīnisko aprīkojumu, ārstniecības līdzekļiem, netīrām rokām vai citiem priekšmetiem. Savukārt, ja pārtikas blokā vai pie ēdiena sadalīšanas strādā kāds ar salmonelām inficēts darbinieks, viņš var inficēt daudzus apmeklētājus. Salmoneloze izplatās arī ar rotaļlietām bērnudārzos, bērniem rotaļājoties u.tml.
Kā izvairīties no inficēšanās:
Palīdziet epidemiologiem veikt salmonelozes gadījumu epidemioloģisko izmeklēšanu! Jūsu sniegtā informācija ir svarīga, lai atrastu infekcijas avotu un novērstu citu cilvēku inficēšanos!
Hepatīts ir aknu iekaisums, ko nereti mēdz dēvēt arī par „dzelteno kaiti”, jo ādas un gļotādu dzelte var būt viena no aknu iekaisuma izpausmēm. Vīrushepatīts ir infekcijas slimība, kuru izraisa hepatīta vīrusi. Plašāk izplatīti ir A hepatīts (VHA), B hepatīts (VHB) un C hepatīts (VHC), taču sastopami arī D, E, G un TT vīrushepatīti. Inficēšanās Hepatītu izraisošie vīrusi organismā var iekļūt:
Iespējama arī inficēšanās vertikālās transmisijas ceļā (no inficētas grūtnieces auglim). Inficēšanās pazīmes Par iespējamu saslimšanu ar hepatītu liecina:
Jāņem vērā, ka dažkārt kāds no iepriekš minētajiem simptomiem var nebūt un slimība norit arī bez jebkādām pazīmēm. Ja cilvēkam radušās veselības problēmas, kas liek domāt par saslimšanu ar kādu no hepatītu veidiem, ieteicams konsultēties pie ģimenes ārsta un veikt hepatīta testu. Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā, sev tuvāko HIV profilakses punktu meklē šeit.
Plašāku informāciju par hepatītu uzzini šeit:
Infekcijas slimību A hepatīts (VHA) mēdz saukt arī par „netīro roku slimību”. Slimības izraisītājs A vīruss cilvēka organismā iekļūst fekāli-orālā ceļā jeb caur gremošanas traktu. Skaitot no brīža, kad notiek inficēšanās, līdz brīdim, kad parādās pirmie slimības simptomi, slimība pāriet 15 līdz 50 dienu laikā (vidēji 4 nedēļas). Inficēšanās Saslimt ar A hepatītu iespējams:
Izplatība A hepatīts izplatīts visā pasaulē, taču visbiežāk valstīs, kurās ir slikti sanitāri higiēniskie apstākļi un dzeramā ūdens drošums netiek pienācīgi kontrolēts. Tādēļ, plānojot ceļojumus, jāņem vērā infekcijas izplatība konkrētajā reģionā.
Ļoti augsts inficēšanās risks ir Āfrikā, Dienvidamerikā un Dienvidaustrumāzijā, augsts risks – Brazīlijas Amazones baseinā, Ķīnā un Latīņamerikā, vidējs – Dienvidu un Austrumeiropā, dažādos Vidējo Austrumu rajonos. Latvijā pēdējais A hepatīta uzliesmojums tika reģistrēts 2008.-2009. gadā un tas skāra vairāk nekā 5000 iedzīvotājus. Ārstēšana Parasti A hepatīts norit vieglā formā, bet var izraisīt arī smagu aknu bojājumu. Ārstēšana galvenokārt norit slimnīcā un tās laikā:
Akūts A hepatīts parasti neatstāj sekas, bet mēdz būt gadījumi, kad slimības laikā rodas komplikācijas un aknu darbības traucējumi. Jāatceras, ka A hepatīts „nepāriet” hroniskā formā. Pret A hepatītu ir iespējams vakcinēties. Lai izstrādātos ilgstoša imunitāte pret A hepatītu, nepieciešams saņemt divas vakcīnas devas ar intervālu 6 līdz 12 mēneši. Izmantojot kombinēto vakcīnu (pret A un B hepatītu vienlaicīgi), var iegūt aizsardzību pret A hepatītu un B hepatītu, taču šajā gadījumā vakcinācijas kurss sastāv no trim potēm. Veicot vakcināciju, jāņem vērā, ka imunitāte sāk veidoties 2 nedēļu laikā pēc pirmās potes saņemšanas! Kā izvairīties no inficēšanās? Pārbaudīts veids, kā iespējams izvairīties no A hepatīta un panākt ilgstošu aizsardzību, ir veicot vakcināciju ar drošiem un efektīviem medikamentiem. Turklāt, jaunākie pētījumi apliecina, ka modernās vakcīnas pret A hepatītu nodrošina aizsardzību uz mūžu un nav nepieciešama revakcinācija. Ikdienā izvairīties no saslimšanas ar A hepatītu palīdz personīgās higiēnas ievērošana – rūpīga roku mazgāšana pēc tualetes apmeklējuma un (jo sevišķi) pirms uztura lietošanas, kā arī nelietojot uzturā ēdienus un dzērienus, kuri varētu būt kontaktā ar infekcijas slimības slimotāju vai tā fekālijām, un atrodoties ūdenī, kurā iespējama fekāliju klātbūtne. Tāpat ieteicams nelietot kopīgus traukus, nedezinficētus higiēnas priekšmetus, dekoratīvo kosmētiku utt., kam bijis kontakts ar inficēto personu. Ja cilvēkam radušās veselības problēmas, kas liek domāt par saslimšanu ar kādu no hepatītu veidiem, ieteicams konsultēties pie ģimenes ārsta un veikt hepatīta testu. Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā, sev tuvāko HIV profilakses punktu meklē šeit.
Salīdzinot ar citām hepatīta vīrusu izraisītām infekcijām, ar vīrushepatītu B ir visvieglāk saslimt, jo inficēšanās deva slimības ierosināšanai ir niecīga. Tas izplatās ar asiņu starpniecību, seksuāli transmisīvā ceļā (dzimumkontaktos) un vertikālās transmisijas ceļā (no inficētas grūtnieces auglim vai dzemdību laikā). Vīrushepatītu iespējams diagnosticēt jau 1-1,5 mēnešus pirms slimības izpausmēm, veicot specifisku asins analīzi, kuras laikā nosaka antigēnu HBsAg. Laicīga diagnostika ir priekšrocība slimības ārstēšanā. Inficēšanās Visbiežāk inficēšanās notiek, ja asinsritē iekļūst ar hepatīta B vīrusu inficētas asinis. Visbiežāk tas notiek:
Pastāv risks inficēties arī asins pārliešanas laikā, bet Latvijā un daudzās citās valstīs asinis pirms pārliešanas tiek pārbaudītas, lai novērstu šādu iespēju. Ārstēšana Inkubācijas periods, kas ir laika posms no infekcijas slimības ierosinātāja iekļūšanas organismā līdz pirmo slimības pazīmju parādīšanās brīdim, ilgst līdz 6 mēnešiem. Apmēram 30-40 % cilvēku slimība noris ar tai raksturīgām pazīmēm (nespēks, nelaba dūša, vemšana, bezmiegs, ādas nieze, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi un dzelte ), bet 60-70 % gadījumu sastopamas bezsimptomu formas, kas bīstamas ar to, ka nemanītas var pārtapt hroniskā formā. Atbilstošu ārstēšanu nozīmē ārsts un pati ārstēšana parasti notiek slimnīcā. B hepatītu iespējams izārstēt 2 mēnešu laikā un organismā izveidojas antivielas, kas pasargā no atkārtotas inficēšanās. Nepilnīgas ārstēšanas rezultātā B hepatīts var attīstīties hroniskā formā. Cilvēks pēc pārslimotas akūtas vai bezsimptomu B hepatīta infekcijas var kļūt par hepatīta B vīrusa nēsātāju! Šādā gadījumā pašsajūta var būt laba, bet cilvēks ilgu laiku (iespējams, visu dzīvi) būs infekciozs un tādēļ, pašam nezinot, pastāv iespēja inficēt citus cilvēkus. Aptuveni 10-15 % gadījumu slimība „pāriet” hroniskā formā. Šādā gadījumā nepieciešams veikt papildu izmeklēšanu pie infektologa vai hepatologa un uzsākt specifisku ārstēšanu. Hroniska B hepatīta gadījumā nepieciešams regulāri kontrolēt veselību, jo ir paaugstināts risks saslimt ar aknu cirozi, aknu vēzi u.c. slimībām. Kā izvairīties no inficēšanās? Ļoti efektīvs veids, kā izvairīties no saslimšanas ar B hepatītu, ir vakcinācija, kas nodrošina aizsardzību visa mūža garumā. Kopumā nepieciešams saņemt 3 potes 6 mēnešu laikā. Vakcinācija pret B hepatītu pasargās arī pret D hepatītu, jo inficēšanās ar D hepatītu iespējama tikai personām, kas jau inficētas ar hepatīta B vīrusu. Kopš 1997. gada Latvijā notiek visu zīdaiņu vakcinācija pret B hepatītu. Imunizācija jāveic pusaudžiem 14 gadu vecumā (ja viņi nav vakcinēti iepriekš), kā arī tā ir ieteicama inficēto cilvēku ģimenes locekļiem un dzimumpartneriem. Obligāti vakcinējamas personas, kas, pildot darba pienākumus, regulāri (vismaz reizi mēnesī) nonāk tiešā saskarē ar pacientiem vai cilvēku bioloģiskajiem materiāliem, kā arī medicīnas studenti un medicīnas skolu audzēkņi, kuri ir medicīniskajā praksē ārstniecības iestādē. Ja cilvēkam radušās veselības problēmas, kas liek domāt par saslimšanu ar kādu no hepatītu veidiem, ieteicams konsultēties pie ģimenes ārsta un veikt hepatīta testu. Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā, sev tuvāko HIV profilakses punktu meklē šeit.
Vīrushepatīts C, līdzīgi B hepatītam, izplatās ar inficētu asiņu starpniecību. Injekcijas un citas manipulācijas ar ādas vai gļotādas bojājumu tiek uzskatītas par visizplatītāko pārneses veidu, retāk – seksuālās transmisijas un vertikālās transmisijas ceļš. C hepatīts ir ļoti izplatīta infekcija injicējamo narkotiku lietotāju un ar tiem saistīto personu vidē. Diagnostika Slimību diagnosticē, veicot speciālas asins laboratoriskās pārbaudes, ja ir epidemioloģisks vai klīnisks iemesls – veiktas medicīniskas vai citas manipulācijas, narkotiku lietošana, gadījuma dzimumsakari (nelietojot prezervatīvu), nespecifiskas slimības pazīmes, piemēram, darba spēju samazināšanās, slikta dūša, sāpes vēderā, vemšana, bezmiegs, ādas nieze, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi, dzelte vai citas veselības problēmas. Ārstēšana Diemžēl nav specifiskas profilakses (vakcīnas) pret C hepatītu, toties cilvēkiem ar šo vīrusslimību ir svarīgi vakcinēties gan pret A hepatītu, gan B hepatītu, lai novērstu citas hepatīta infekcijas pievienošanos un attālinātu nopietnu aknu slimību attīstību (ciroze, vēzis). Līdz pat 85 % gadījumu C hepatīts norit hroniskā formā. Hroniska C hepatīta gadījumā ārsts nozīmēs specifisku ārstēšanu ar iedarbīgiem pretvīrusu preparātiem. Ārstēšanas ilgums parasti ilgst 6 līdz 11 mēnešus. Akūtu C hepatītu var veiksmīgi ārstēt ar specifiskiem medikamentiem un parasti ārstēšana ilgst 6 mēnešus. Kā izvairīties no inficēšanās? Ņemot vērā, ka nav izstrādāta vakcīna pret vīrsuhepatītu C, ieteicams vakcinēties gan pret A hepatītu, gan B hepatītu, jo tas palīdz novērst citas hepatīta infekcijas pievienošanos un samazina iespēju saslimt ar aknu cirozi vai pat aknu vēzi. Papildu aizsardzību nepieciešams ievērot, nodarbojoties ar seksu, lietojot kopīgus medicīnas un kosmetoloģijas rīkus. Ja cilvēkam radušās veselības problēmas, kas liek domāt par saslimšanu ar kādu no hepatītu veidiem, ieteicams konsultēties pie ģimenes ārsta un veikt hepatīta testu. Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā, sev tuvāko HIV profilakses punktu meklē šeit.
Tuberkuloze ir sena, tomēr joprojām aktuāla un izārstējama infekcijas slimība, ko izraisa tuberkulozes nūjiņa Mycobacterium tuberculosis. Visizplatītākā ir plaušu tuberkuloze, tomēr tuberkuloze var attīstīties arī citās ķermeņa daļās, piemēram, kaulos, limfmezglos, nierēs. Neregulāri lietojot zāles, nepabeidzot ārstēšanās kursu, var attīstīties tuberkulozes baciļu nejūtība pret zālēm, tādējādi slimība progresē un kļūst grūti ārstējama vai neārstējama. Šādu, pret diviem visefektīvākajiem prettuberkulozes medikamentiem, nejūtīgu tuberkulozes formu sauc par multirezistento tuberkulozi (MR TB). Inficēšanās Tuberkulozes nūjiņa apkārtējā vidē izplatās pa gaisu - infekciozam, neārstētam plaušu tuberkulozes slimniekam klepojot, šķaudot un pat runājot vai elpojot. Tuberkulozes izraisītājs apkārtējā vidē ir ļoti noturīgs, un nevēdinātu telpu gaisā tas saglabājas pat vairākas stundas. Ja vesels cilvēks ieiet telpā, kur pirms tam uzturējies tuberkulozes slimnieks, viņš ieelpo slimnieka izdalītos tuberkulozes baciļus. Atcerieties, ka saskarties ar tuberkulozes baktēriju iespējams viesos, sabiedriskajā transportā, teātrī u.c. sabiedriskās vietās. Tuberkulozi tālāk izplata tikai tie slimnieki, kuri slimo ar plaušu tuberkulozi. Taču ne katrs, kurš ieelpojis tuberkulozes bacili, inficējas, jo cilvēka organisms ir spējīgs aizsargāties. Lielākās ieelpotās gaisa daļiņas tiek aizturētas augšējos elpceļos (rīklē, elpvadā) un pēc tam izklepotas. Pilieniņi, kas nosēžas uz bronhu sieniņām, arī tiek izvadīti ārā, un tikai ļoti neliela daļa tuberkulozes baciļu nokļūst plaušās, kur speciālas aizsargšūnas satver bacili un to „sagremo”. Tikai tad, ja kāds bacilis tomēr izdzīvojis, pēc visām organisma aizsargreakcijām, tas var izraisīt inficēšanos ar tuberkulozi. Inficētie cilvēki, kuri nav saslimuši, nevar inficēt apkārtējos, jo tuberkulozes baciļi ir iekapsulēti plaušās un tāpēc nav spējīgi vairoties. Šo stāvokli sauc par latentu tuberkulozes infekciju. Šajā gadījumā cilvēku imūnā sistēma ir pietiekami spēcīga, lai pasargātu inficēto no saslimšanas. Tomēr, apmēram katrs desmitais inficētais savas dzīves laikā saslimst ar tuberkulozi. Visbiežāk tas notiek, ja cilvēkam ir novājināta imunitāte. Vislielākais risks saslimt ir tiem cilvēkiem, kuri ilgstoši bijuši ciešā kontaktā ar kādu plaušu tuberkulozes slimnieku. Visbiežāk tie ir slimo cilvēku ģimenes locekļi, darba biedri vai draugi. Ar tuberkulozi nevar inficēties:
Simptomi Visbiežāk tuberkulozes simptomi sāk izpausties pakāpeniski. Raksturīgākās tuberkulozes saslimšanas pazīmes ir:
Retāk tuberkulozes saslimšanas gadījumā novērojams:
Tāpat par saslimšanu ar tuberkulozi var liecināt arī tādi vispārēji simptomi kā
Tomēr jāatceras, ka pat tuberkulozes nēsātājam jeb infekciozam plaušu tuberkulozes pacientam izteiktus slimības simptomus var nenovērot.
Ja bērns ieelpojis tuberkulozes bacili, tas visbiežāk nonāk limfmezglos, kas atrodas ap traheju un bronhiem. Daļa bērnu tādā veidā tikai inficējas, vēl mazāka daļa saslimst.
Saslimšanu veicinošie faktori ir:
Bērniem saslimšana ar tuberkulozi var izpausties kā:
Veicot Tuberkulīna ādas testu (Mantū reakciju), ir iespējams noteikt, vai bērns ir inficējies ar tuberkulozi. Par šo pārbaudi jautājiet ģimenes ārstam! Ar tuberkulozi var saslimt Tomēr, lielākā daļa (~90 %) cilvēku, kuri ir inficējušies, ar tuberkulozi nekad nesaslimst. Aptuveni tikai 10 % inficēto saslimst. Lai arī saslimt ar tuberkulozi var jebkurš, tomēr lielākam riskam ir pakļauti cilvēki kuri:
Tuberkulozes profilakse Bērnus no smagām tuberkulozes formām pasargā BCG vakcīna, ko visiem jaundzimušajiem veic dzemdību nodaļā 2.-5.dzīves dienā. BCG ir prettuberkulozes vakcīna, kas satur novājinātas Mycobacterium bovis nūjiņas, kas nevar izraisīt slimību. Tās stimulē imūno sistēmu un paaugstina organisma spēju pretoties tuberkulozes infekcijai, tādējādi pasargājot mazus bērnus no saslimšanas ar smagām ārpusplaušu tuberkulozes formām. BCG vakcīna ir iekļauta vakcinācijas kalendārā un ir bez maksas. Bērniem, kuri inficējušies ar tuberkulozi, bet nav saslimuši, nepieciešamības gadījumā tiek nodrošināta profilaktiska tuberkulozes ārstēšana. Lai mazinātu iespēju saslimt ar tuberkuloziregulāri vēdiniet telpas, jo inficēties ar tuberkulozi var, tikai pietiekoši ilgu laiku atrodoties nevēdinātā telpā, kur uzturas vai iepriekš ir uzturējies infekciozs tuberkulozes slimnieks, kurš ir klepojis un nav ievērojis klepošanas higiēnu (klepojot nav cieši aizsedzis muti). Stipriniet imunitāti, jo imūnsistēma var tikt galā ar ieelpotiem tuberkulozes baciļiem, ja tā ir pietiekoši spēcīga. Imunitāti stiprina:
Cilvēki ar vairāk kā par 10 % pazeminātu svaru ietilpst tuberkulozes riska grupā. Ja radušās aizdomas par saslimšanu ar tuberkulozi Ja Jums ir aizdomas, ka esat saslimis ar tuberkulozi, noteikti jāapmeklē ģimenes ārsts vai plaušu speciālists (ftiziopneimonologs). Ārsts nozīmēs izmeklējumus, tai skaitā plaušu rentgenoloģisku izmeklēšanu un krēpu analīzes. Cilvēkam, kurš ir bijis kontaktā ar tuberkulozes slimnieku, noteikti jāvēršas pie plaušu speciālista (ftiziopneimonologa), kurš sniegs konsultāciju, kā arī nozīmēs izmeklējumus. Tie ir:
Noteikti vērsieties pie ārsta, ja Jums jau 3-4 nedēļas ir vismaz viena no šīm pazīmēm:
Ārstēšana Ja tuberkuloze netiek ārstēta, tā var būt nāvējoša slimība, tomēr, regulāri lietojot medikamentus, no tuberkulozes ir iespējams izārstēties. Parasti tuberkulozes ārstēšana ilgst vidēji 6 mēnešus - sākotnēji pacients ārstējas slimnīcā, bet pēc tam ambulatori. Lai pēc iespējas veiksmīgāk izārstētos un neriskētu iegūt rezistentu tuberkulozi, ārstēšanās laikā medikamenti jālieto regulāri un precīzi jāievēro ārsta norādījumi. Rezistentu tuberkulozi izārstēt ir sarežģītāk, tās ārstēšana notiek ievērojami ilgāk – 18 līdz 24 mēnešus. Pēc ārstēšanas kursa beigšanas un izveseļošanās vēl aptuveni 2 gadus ir nepieciešamas veselības pārbaudes, lai izvairītos no atkārtotas saslimšanas. Ja slimojat ar tuberkulozi – ievērojiet!
Ja mājās ir tuberkulozes slimnieks Latvijā tuberkulozes slimniekus iesaka hospitalizēt līdz brīdim, kad slimnieks vairs nav bīstams apkārtējiem, t.i., neizplata tuberkulozes ierosinātāju apkārtējā vidē jeb nav bacilārs. Tomēr, var būt situācija, kad slimniekam ir jāārstējas mājās. Šādos gadījumos jāievēro piesardzības pasākumi:
Cilvēkiem, kuri dzīvo kopā ar tuberkulozes slimnieku, jāstiprina imunitāte (ar fiziskām aktivitātēm un veselīgu, sabalansētu, vitamīniem bagātu uzturu), jāievēro personīgā higiēna (svarīgi arī nepieļaut, ka slimnieks Jums klepo virsū). Kur meklēt palīdzību Ja ir aizdomas par saslimšanu ar tuberkulozi, vērsieties pēc palīdzības pie sava ģimenes ārsta vai arī pie plaušu speciālistiem (ftiziopneimonologiem) visā Latvijā. Plaušu kabinetos speciālisti sniedz bezmaksas konsultācijas:
Tuberkulozes statistika pieejama šeit.
Ērču encefalīta vīruss Ērču encefalīta vīruss atklāts zīdītāju, īpaši sīko grauzēju, asinīs, un ērces to pārnes uz cilvēkiem. Ērcēs vīruss atrodas galvenokārt siekalu dziedzeros un siekalās. Putni un lielākie dzīvnieki spēj pārnest inficētas ērces lielos attālumos. Ērču encefalīta endēmiskie rajoni lokalizējas noteiktos apgabalos Centrāleiropā, Baltijas valstīs, Krievijā u. c. Ar ērču encefalīta vīrusu inficētas ērces pēdējos gados konstatētas mežos un krūmājos visā Latvijas teritorijā. Noskaidrots, ka ap 30 % ērču, kas piesūkušās iedzīvotājiem, bijušas inficētas ar ērču encefalīta vīrusu, tādēļ risks saslimt pēc ērces koduma ir ievērojams. Ērču encefalīta simptomi Personām, kas pēc ērces koduma inficējušās ar ērču encefalīta vīrusu, 1-3 nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes ķermenī), kas saglabājas apmēram vienu nedēļu. Pēc tam seko izveseļošanās, vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Šādos gadījumos novēro augstu temperatūru, stipras galvas sāpes, spranda stīvumu, vemšanu, reiboņus un smagu vispārējo stāvokli. Jau pie pirmajiem slimības simptomiem nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Imunitāte visai dzīvei Ērču encefalīta diagnozi apstiprina ar specifisku antivielu klātbūtnes noteikšanu asinīs un spinālā šķidrumā. Ērču encefalītam nav specifisku ārstēšanas metožu (antibiotikas šajā gadījumā nepalīdz). Ērču encefalītu pārslimojušie parasti iegūst imunitāti visai dzīvei. Kam ieteicams vakcinēties Lai izsargātos no ērču encefalīta, būtiskākais profilakses pasākums ir savlaicīga vakcinācija. Vakcinācija īpaši nepieciešama personām, kuras regulāri apmeklē mežus un krūmājus, kā arī tūristiem, kuri apmeklē ērču encefalīta endēmiskos rajonus. Vakcinācijas shēmas pilns pamatkurss ietver trīs vakcīnas devas. 1-3 mēnešus pēc pirmās vakcīnas devas ievadīšanas tiek ievadīta otrā vakcīnas deva. Aizsardzība jeb imunitāte pēc divām devām ir pietiekama tikai vienai sezonai. Trešo devu ievada pēc 6-12. Lai saglabātu imunitāti, ik pēc 3-5 gadiem nepieciešama ievadīt revakcinācijas devu. Pēcvakcinācijas periodā injekcijas vieta var būt sāpīga, iespējama neliela temperatūras paaugstināšanās. Pārbaudīts, ka vairāk nekā 95 % vakcinēto personu ir izveidojies antivielu aizsarglīmenis (ir laba imunitāte). Vakcinācijai nav vecuma ierobežojumu, bērniem vakcinācija pret ērču encefalītu veicama no viena gada vecuma. Vakcināciju pēc parastās shēmas ieteicams veikt ziemas mēnešos. Ja vakcināciju veic vasaras periodā, tā veicama pēc ātrās vakcinācijas shēmas, lai ātrāk izveidotos antivielas (imunitāte). Informācija par ērcēm Pasaulē izplatīti vairāki simti dažādu ērču sugu. Latvijas mežos un krūmājos sastopamas divas epidemioloģiski nozīmīgas, ārēji līdzīgas ērču sugas - suņu un taigas ērces. Suņu ērces sastopamas gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet retāk tās austrumu daļā, kur izplatītas taigas ērces. Ērcēm vispiemērotākās ir mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās vairāk sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu. Daudz ērču ir nekoptās meža audzēs ar ievērojamu lapu koku, īpaši alkšņu, piejaukumu, bet maz - sausos skrajos priežu silos. Tās nereti sastopamas arī ilggadīgi nekoptās un krūmiem aizaugušās pļavās. Aktīva (uzbrukumam gatava) ērce parasti sēž uz zāles stiebra apmēram 10 cm augstumā (maksimāli – līdz 1 m augstu) no zemes, gaidot, kad garām ies piemērots upuris. Ērces attīstība no olas līdz pieaugušai ērcei ilgst 2-3 gadus un šajā laikā tā izaug no dažām milimetra desmitdaļām līdz pat 4 mm. Ērcēm ir trīs dažādas attīstības stadijas - kāpurs, nimfa un pieaugusi ērce (mātīte un tēviņš). Katrā attīstības stadijā ērcēm nepieciešams sūkt asinis. Barošanās parasti ilgst dažas dienas, retāk - nedēļu (ērču tēviņi nevar uzņemt asinis, tāpēc tie var piesūkties tikai uz īsu brīdi). Kāpuriem un nimfām barošanās nepieciešama, lai pārietu nākošajā attīstības stadijā, bet mātītēm, lai producētu olas. Piesūcoties ērce caur atskabargaino snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas. Tajās ir vielas, kas mazina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Parasti cilvēki ērces kodienu nejūt, tādēļ iespējams, ka ērce nokrīt, pirms tā pamanīta. Ērces sākuma attīstības stadijās, to niecīgo izmēru dēļ, ir grūti saskatīt. Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet pie labvēlīgiem meteoroloģiskiem apstākļiem var būt ievērojami garāka. Ērces kļūst aktīvas, ja gaisa temperatūra pārsniedz +3 līdz +5°C. Ja ērce ir piesūkusies Piesūkusies ērce jānoņem, cik iespējams, ātri un tas jāveic ļoti uzmanīgi, jo, saspiežot ērces ķermeni, koduma brūcē var iekļūt tās iekšējais saturs un palielinās iespēja saslimt ar kādu no ērču pārnestajām slimībām. Pirms ērces izvilkšanas dezinficē vietu, kur tā piesūkusies. Ērces izvilkšanai izmanto smailu pinceti, ar ko satver ērces snuķīti pēc iespējas tuvāk ādai un lēni, ar apļveida kustību izvelk ārā. Ja nav pieejama pincete, ap ērces snuķīti apsien stipru diegu un, velkot aiz diega galiem, izņem ērci. Pēc ērces izņemšanas koduma brūci dezinficē un rokas nomazgā ar ūdeni un ziepēm. Vēlams vienu mēnesi pēc ērces piesūkšanās lietot vairāk vitamīnu, labāk dabiskā veidā, kā arī vairāk šķidrumu, izvairīties no saaukstēšanās, pārmērīgās sauļošanās, alkohola lietošanas un intensīvas fiziskas slodzes. Detalizētu ieteikumu saņemšanai, kā arī gadījumā, ja parādās slimības simptomi, nepieciešams vērsties pie ārsta. Kā izvairīties no ērces piesūkšanās Ērces visbiežāk nokļūst uz garāmejošu cilvēku apaviem vai apģērba potīšu augstumā un pēc tam lēnām pārvietojas uz augšu. Lai nepieļautu ērces piesūkšanos, pirms došanās mežā apģērbs jāpielāgo tā, lai ērce nevarētu zem tā pakļūt. Bikšu gali jāieliek zeķēs vai zābakos, aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošai, blūze jāieliek biksēs. Ieteicams valkāt gaišas drēbes, uz kurām ērces labi saskatāmas. Pastaigas laikā ik pa brīdim jāaplūko apģērbs, lai ieraudzītu un laikus notrauktu pa to rāpojošas ērces. Pārnākot no pastaigas, rūpīgi jāpārbauda, vai uz drēbēm un ķermeņa nav ērces. Jāatceras, ka ērces var atnest mājās arī ar mežā plūktām puķēm un zariem.
Laimboreliozi izraisa spirohetas borēlijas, kas galvenokārt lokalizējas ērces zarnu traktā. Ērces, kas pārnēsā borēlijas, sastopamas ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā un dažās Āzijas valstīs. Latvijā ik gadus ar Laimboreliozi saslimst 200-600 iedzīvotāju. Ērču izpētes rezultāti liecina, ka vidēji 20-40 % ērču ir inficētas ar borēlijām. Atšķirībā no ērču encefalīta, kad vīruss tiek ievadīts tieši asinīs, borēlijas no piesūkšanās vietas izplatās cilvēka organismā pēc vairākām diennaktīm. Simptomi Izplatītākais Laimboreliozes simptoms ir ādas apsārtums - erythema migrans,kas parādās ērces piesūkšanās vietā pēc 1-4 nedēļām. Apsārtums izplatās 3-5 cm diametrā (un vairāk) un pēc kāda laika pazūd. Retāk parādās simptomi, kas liecina, ka skarta nervu sistēma, locītavas un, atsevišķos gadījumos, arī sirds. Šie simptomi ir zīme, ka borēlijas izplatījušās tālāk par ērces koduma vietu; ne vienmēr pirms tiem ir novērojams ādas apsārtums. Nervu sistēmas traucējumu simptomi var parādīties pāris nedēļas vai mēnesi pēc ērces piesūkšanās. Tie var izpausties kā nogurums, galvas sāpes, nelabums, svara zudums, neliela temperatūra vai sāpes roku un kāju locītavās, pakausī vai mugurā. Pieaugušajiem iespējama daļēja sejas paralīze. Ja skartas locītavas, visbiežāk novērojamas periodiskas sāpju lēkmes un uztūkums atsevišķās locītavās. Visbiežāk tiek skartas ceļu, potīšu, elkoņu un plaukstu locītavas. Vairākus gadus pēc inficēšanās var parādīties ādas bojājumi sarkanzilu laukumu veidā, kas līdzinās veciem apsaldējumiem. Šie ādas bojājumi visbiežāk sastopami uz rokām un kājām un to skartajās vietās iespējamas trulas sāpes vai nejūtīgums. Ārstēšana Laimas boreliozes diagnoze tiek noteikta pēc klīniskajām pazīmēm, kā arī laboratoriski veicot asins un spinālā šķidruma analīzes. Apstiprinātu Laimas boreliozi ārstē ar antibiotikām. Ja pēc ērces piesūkšanās parādījies ādas apsārtums vai citi neskaidri simptomi, vienmēr nepieciešams konsultēties ar ārstu. Pēc pārslimotas boreliozes neveidojas imunitāte un iespējama atkārtota inficēšanās. Pagaidām vēl nav iespējams vakcinēties pret Laimas boreliozi.
Galvas utis (Pediculus humanus capitis) ir bālgani vai gaišpelēki asinssūcēji parazīti – 2-4 mm gari kukaiņi bez spārniem, ar 6 labi attīstītām tvērējkājām, kas spēj ļoti cieši aptvert un pieķerties matam vai diegam. Šī parazīta galvenā lokalizācijas vieta ir cilvēka mati, bet, intensīvi vairojoties, tās izplatās arī citā ķermeņa augšdaļas apmatojumā (uzacīs, skropstās, bārdā u. c.). Galvas utis barojas ar asinīm; barojoties uts ādā ievada siekalas. Galvas uts dzīves ilgums ir vidēji nepilns mēnesis (20-30 dienas) un šajā laikā mātīte var producēt vairāk nekā 100 oliņu bāli sudrabotā krāsā, kuras dēvē arī par gnīdām. Utu mātīte oliņas ar speciālu sekrētu ļoti cieši piestiprina mata stiebram, tuvu pie galvas ādas. Oliņu attīstība ilgst aptuveni nedēļu, pēc nedēļas izšķiļas jaunās utis jeb nimfas, kas izaug vidēji 2-3 nedēļu laikā. Optimālā temperatūra utu attīstībai ir apmēram 32°C. Utu invāzija jeb utainība. Utu invāzija var skart ikvienu cilvēku. Visbiežāk tā skar mazus bērnus un skolniekus. Fizisks kontakts starp cilvēkiem ir biežākais utu izplatīšanās veids. Netiešie utu invāzijas ceļi ietver cilvēka, kuram ir utis, ķemmes vai matu sukas lietošanu, svešu cepuru, šaļļu vai citu galvas segu lietošanu, dvieļu vai spilvendrānu kopīgu lietošanu vai apģērbu uzlaikošanu veikalos. Utis un gnīdas vislabāk konstatēt matos tuvu galvas ādai, vietās, kur mati visbiezākie, jo utis izvairās no gaismas. Galvas utis uz apģērba, paklāja vai gultas piederumiem var izdzīvot 2-3 dienas līdz pat 10 dienām. To oliņas var izdzīvot vairāk nekā 2 nedēļas. Pazīmes:
Pedikulozes ārstēšana jeb cīņa ar utu apsēstību Visbiežāk utu invāzija skar pirmsskolas un skolas vecuma bērnus. 2010. gada 23. martā Ministru Kabinets apstiprinājis noteikumus Nr.277 „Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo profilaktiskā veselības aprūpe un pirmās palīdzības pieejamība izglītības iestādēs”. Šo noteikumu 9.punktā teikts: izglītības iestādes vadītājs organizē: 9.2. higiēnas prasību ievērošanas kontroli; 9.9. ne retāk kā reizi mācību gadā (ieteicams pirmā semestra pirmajā mēnesī) kašķa un pedikulozes pārbaudi izglītojamiem, kā arī šo slimību profilakses pasākumus; 9.14.primāros pretepidēmijas pasākumus, ja konstatētas infekcijas slimības, tai skaitā saslimušo izolēšanu un izglītojamo vecāku informēšanu. Tomēr praktiski šai darbā jāiesaistās arī skolotājiem – jābrīdina vecāki par utu invāzijas gadījumiem klasē (skolā). Arī vecākiem jāiesaistās cīņā ar utu apsēstību – aizdomu gadījumā visiem ģimenes locekļiem jāveic pedikulozes pārbaudes. Ja tiek atrastas utis un/vai gnīdas, nepieciešams konsultēties ar ģimenes ārstu vai aptiekāru par piemērotākajiem preparātiem utu un gnīdu likvidēšanai. Pēc matu apstrādes jāuzvelk tīrs apģērbs. Apģērbu un gultas veļu mazgāt veļas mašīnā (vismaz 60°C temperatūrā), cepures, šalles, virsdrēbes pakļauj sausai ķīmiskai tīrīšanai vai arī ievieto plastmasas maisā uz 2 nedēļām. Mēbeles, paklāji, grīda - apstrāde ar putekļu sūcēju. Grūtniecēm, maziem bērniem ir ļoti rūpīgi jāapsver speciālā apstrādes līdzekļa lietošana, iepriekš konsultējoties ar ārstu. Rūpīga personīgās higiēnas ievērošana un efektīva ārstēšanas līdzekļu izmantošana palīdz novērst utu izplatīšanos uz kontaktpersonām. Profilakse Galvenais priekšnoteikums – personīgās higiēnas ievērošana! Nekad neizmantot citu personu matu sukas, cepures, gultas veļu, dvieļus vai apģērbu, ja ir aizdomas par iespējamu utu invāziju. Ja bērnam konstatē utis, tad noteikti jāpārliecinās par skolas, pirmsskolas bērnu iestādes vadības politiku – nedrīkst pieļaut utu invadēta bērna atrašanos iestādē, kamēr utis nav pilnībā izskaustas. Jāpārliecinās arī par telpu rūpīgu un kvalitatīvu uzkopšanu (lai nesaglabātos ārējā vidē utu oliņas). Skolās, bērnu nometnēs, bērnu pirmsskolas iestādēs, kā arī citās iestādēs – jānodrošina apģērbu atsevišķa uzglabāšana (aizverami skapīši u. c.). Rūpīgi jāmazgā koplietošanai paredzētie apģērbi, tai skaitā ķiveres, cepures, spēļu kostīmi un tamlīdzīgas lietas. Informāciju sagatavoja Slimību profilakses un kontroles centrs.